Savdabīgu pārsteigumu deputātiem blogeriem šajā darba dienas rītā sagādāja Archijs, Nombre, Onkulis, Artūrs un vēl daži deputāti. Viņi darbā ieradās augstpapēžu kurpēs, rozā minisvārkos, ar gariem akrila nagiem un uz augšu sakasītām frizūrām. Katrs bija arī piemeklējis apģērbam atbilstošas krāsas rokassomiņu un centies ar zeķubiksēm maskēt spalvainās kājas. Politkorektie kolēģi tēloja, ka nesaskata šajā rīcībā neko pretdabisku, jo demokrātija paliek demokrātija un pat dzimummaiņas operācijas nav nekas jauns. Protams, aizkulišu sarunas uzbangoja nepieredzētā stiprumā, tika izvirzītas visdažādākās hipotēzes, taču īstas skaidrības nevienam nebija. Pēcpusdienā baumām piepulcējās runas par kādu mistisku Daini, kurš it kā esot saistīts ar to visu, un tālākās baumas jau sasniedza tādu perversitātes līmeni, ka kafejnīcas apkalpojošais personāls jau sāka sarkt, nesot kārtējos dzērienus deputātiem. Kaut arī pēcpusdienā mūsu četri varoņi centās dažādi skaidrot savu rīcību, sak’, esot Ziemassvētki un tā tālāk, iesauka “Veiksmes dāmas” viņiem visiem pielipa kā nejauši izšķaudīts puņķis pie svītera.

 Gastonz rīta pusē pastaigājās pa Saeimas ēku un no viņam no kabatas ārā rēgojās liela, balta aploksne. Viņš smaidīja kā maija saulīte un pārvietojās, viegli palēkdamies, kā saulainā pļavā tauriņus ķerot. Dabiski, ka tas tūlīt pat izraisīja aizdomas pretkorupcijas dienesta darbiniekos un Gastonz tika izsaukts uz nelielu diskusiju aiz slēgtām durvīm. Saņēmis dažus zvēlienus ar tālruņu katalogu pa pakausi, viņš smaidu aizstāja ar nedaudz piezemētāku sejas izteiksmi un paskaidroja, ka desmit tūkstošus latu skaidrā naudā simt latu banknotēs (tā dēvēto pačku) vakar viņam veiksmei esot iedevis kāds krievu valodā runājošs vīrietis uz ielas. Tas drošības darbiniekus nepārliecināja un tie visu pēcpusdienu turpināja maigi izjautāt pie krēsla piesieto deputāta kungu, kutinot ar sešcolīgām naglām viņa panadžus.

Šajā savādajiem notikumiem pilnajā dienā pa Saeimas namu klīda vēl kāds dīvainis ar balsstiesībām. Gariem, pinkainiem matiem, krekla krāsa padusēs par dažiem toņiem atšķīrās no pārējā pat vietās, kur bija tomātu mērces traipi un lazanjas atliekas. Ap galvu apsieta kaklasaite un rokā mobilais tālrunis ar apbrīnojami skaļu alternatīvo mūziku, kas ļoti ilgojās pēc zemo frekvenču spektra. Ap pusdienlaiku šis tēls stāvus aizmiga pie kopētāja ar dažām baltām lapām speķainajos pirkstos un tā rezultātā darbs apstājās pilnībā, jo deputāti un sekretariāts atteicās tuvoties šai vietai bez speciāla ekipējuma. Kolēģi tā arī neatpazina šo deputātu, jo viņš mūždien pārsvarā uzturējās viens pats savā kabinetā, bļaustoties un plēšot tapetes no sienām. Runāja, ka Gastonz viņu pazīstot vairāk, taču tajā dienā neviens arī Gastonu īsti nepaspēja iztaujāt, jo viņš bija… emm … tur.

Deputāts Džeremijs, kurš brīvajā laikā nodarbojās ar salkanu balāžu komponēšanu, Saeimā uzturējās ļoti maz, jo bija iekritis azartspēļu varā. Domāju, ka nepārprotamāku signālu Dainim nosūtīt nav iespējams. Daini, apturi savu elles mašīnu, līdz visi deputāti nav atstājuši pēdējos latus piepīpētajos, tumšajos pagrabos, uz zaļajiem audumiem atstājot dzīvokļus, dārglietas un pēdējās zelta zobu plombes. Taču ar šo deputātu atgadījās kas vēl neparastāks: Džeremijs pat nebija pamanījis, ka kasete, kurā viņš bija noglabājis savu ierakstu, kādu laiku jau ir nozudusi. Un tikai pateicoties draugiem, kuri viņam norādīja uz televizoru, kur Grammy balvas pasniegšanas brīdī, par spīti Backstreet Boys un Blue karstākajām cerībām, pasākuma vadītājs neveikli spaidīja rokā balvu, nespēdams atrast mākslinieku, kam to pasniegt, Džeremijs konstatēja, ka visa pasaule jau ir viņa hīta varā un pat attālākajos lauku pansionātos vecie ļaudis draudzīgi šūpojas vienā ritmā.